Dārza ceļvedis

Širmegles.

    Interese par širmeglēm ( Koyamaki) man parādījās kā neredzēta garskuju jaunuma atklājums 1991. gadā, kad Ziemeļvācijā apmeklēju nelielu audzētavu. Tur arī iegādājos savu pirmo stādu pat tā īsti nemaz nezinot augšanas prasības. Vienīgā informācija no vāciešiem bija, ka it kā Baltijas reģionā vajadzētu izturēt un neizsalt. Nelielo 25-30 cm stādiņu iestādīju savā dārzā (50:50 – smiltsmāls, skābā kūdra), pirmos pāris gadus uz ziemu sakņu sistēmu bailīgi apbēru ar sausu kūdru un pavasarī to ņēmu nost. Tiešām, izturēja un neizsala!
     Ja 90-o gadu pirmajā pusē daudzi dārzu draugi ziemās “apdedzinājās” ar Dienvideiropas augiem, kurus plaši piedāvāja holandieši, tad man palīdzēja Nacionālā botāniskā dārza augu eksperta Agra Šiliņa (1955-2014) zināšanu atbalsts. Kaut gan vēlāk meklējot informāciju, atklājās, ka daži augu speciālisti pilnīgi noliedza širmegles dzīvotspēju Latvijā, piedēvējot tai apsalšanu un pilnīgu bojāeju aukstākās ziemās.
     Kad stādiņš pāris ziemas bija izturējis bez jebkādām apsalšanas pazīmēm, nolēmu, ka uz ziemu varu arī nepiesegt. Tā pa šiem 30 gadiem mazais stādiņš izauga par krāšņu koku 3,5 m augstumā, ar izteiktu cipresēm līdzīgu konusformu bez jebkādas dekoratīvas apgriešanas un formēšanas. Pie tam ne reizi neapsalstot!
Vienīgā mēslošana tika veikta tikai pavasaros, noberot ap stādu 1-2 tējkarotes FLORTIS granulēto mēslojumu skābās augsnes augiem. Vēlākos gados ap stādu izbēru katru pavasari 1-2 ēdamkarotes FLORTIS granulas.
Vidēji mana širmegle augusi 10 – 11 cm gadā, tātad lēni augoša. Iespējams, ka šodien tā ir lielākā širmegle, kas izaugusi atklāta lauka apstākļos Latvijā.
     Par šodienas širmegles dzimteni uzskata Kuriļu salas, Japānu (Japan Umbrella Pine), kaut gan šī auga 230 miljonu gadu senas fosīlijas atrastas arī Baltijas reģionā. Būtībā augs ir saglabājies no tālas senatnes, auga senči ir redzējuši dinozaurus staigājot pa Baltiju, augs ir pārcietis vienu vai pat vairākus leduslaikmetus. Sakarā ar klimata un vides izmaiņām pēc leduslaikmetiem (visa Baltija bija kā liels purvs), širmegles "pārvietojās" tālāk uz Austrumiem. Veicot Baltijas dzintara pētījumus ar infrasarkano spektrometru ir konstatēts, ka dzintara veidošanās resursu sākums ir širmegles, nevis araukārijas vai priedes, kā to uzskatīja agrāk.
     Mūsdienās pirmo reizi uz Eiropu širmegli no Japānas atveda reto augu mednieks John Gould Veitch (1839 – 1870) un iestādīja Anglijā 1860.g. Šobrīd izveidotas jau vairāk kā 30 širmegļu šķirnes - ar īsākām vai garākām skujām, kuplākas vai slaidākas.
     Latvijā širmegle ir mūžzaļa, krāšņa gan vasarā, gan ziemā ar skujām 10-12 cm garumā, kas saglabājas vienādzaļas gan ziemā, gan vasarā. Lietainā laikā skujas reizēm noliecas, it kā veidojot lietussarga izskatu.
Širmegle 200 gadu laikā varot izaugt pat 20 m. No pieredzes jāsaka, ka tai patīk paskābas un drenētas augsnes, nepatīk pārlieku mitras un noblīvētas augsnes, nepatīk purvaina zema vieta. Labāk stādīsim saulainā vietā vai pusēnā. Nepārmēslosim!
     Retumu draugiem varu piedāvāt 6-8 gadus Latvijā izaudzētus širmegles (Sciadopitys verticillata) pamatsugas stādus, kas šobrīd jau ir apmēram 50-60 cm lieli.
     Orientējošā cena, 1 stāds konteinerā.(atkarībā no audzēšanas ilguma)....................€ 45,-... 75,-.